Par komponistu Aleksandru Kublinski. Aleksandra Kublinska (1936-2018), talantīgā mūziķa, komponista, Triju Zvaigžņu Ordeņa kavaliera, mūžs bija visādu dēku pilns un cieši saistīts ar latviešu estrādes attīstību vēl tajos laikos, kad padomju cenzūra modri lūkoja, lai kapitālistu pasaules ietekme nenonāktu šaipus dzelzs aizkaram. Sirsnīga lirika, sentiments un viegli uztverams skanīgums, kas aizkustina un vēl ilgi paliek trīsēt cilvēku sirdīs, pat šajās, jau cita laikmeta, dienās turpina atbalsoties šaurās Vecrīgas ielās. Jo Aleksandra Kublinska viena no labākajām kompozīcijām «Noktirne» bija guvusi milzu popularitāti un aizskanēja tālu ne tikai latviešu, bet arī citās valodās un zemēs. Īstenībā tā ir himna mūsu Vecpilsētai. Aptuveni divsimt dziesmas sacerētas sadarbībā ar daudziem latvju dzejniekiem, kuras izpildīja sava laika spožākās izcilības, piemēram, Larisa Mondrusa un Muslims Magomajevs. Apbrīnojamas bija Aleksandra Kublinska aktivitātes un spējas strādāt, sadarboties ar dažādiem ansambļiem, citiem mūziķiem, dziedātājiem. Kur tikai dzīvē nav pabijis un muzicējis jaunais talants pēc Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas un Latvijas valsts konservatorijas: gan Krievijā kā Smoļenskas filharmonijas pianists, gan Baltijas kara apgabala Dziesmu un deju ansamblī. Aleksandrs spēlēja klavieres VEF Kultūras pils vokālajā ansamblī, sniedza pats savus solo koncertus, nebija lepns un pavadīja koncertturnejās citus dziedātājus. 1970. gadā Kublinskis izveidoja un pats vadīja ansambli «Jūrmalas balsis». Un šajā varen plašajā mūzikas laukā kā brīnums radās arī «Zemeņu lauks» – krāšņa kompozīcija, kas 1985. gada «Mikrofona aptaujā» kļuva vispopulārākā dziesma. Mākslinieks bez mūzām ir pliks un nabags, bet, ja mūzas pie viņa atnāk, tās nepaliek bez skaistām dāvanām. Un piedzima viņām veltīti liriski dziedājumi «Ilonija» un «Jola», kas cildināja mīļotās sievietes. Dažādos laikos griezdamās nāca gaismā virkne skaņuplašu, kurās Aleksandra darbus ieskaņojuši Viktors Lapčenoks un Žoržs Siksna, Rita Trence un estrādes grupa «Eolika».Jau mūsu gadsimta sākumā, 2003. gadā, izdota Kublinska labāko dziesmu izlase, kuras iedziedājuši Marija Naumova, Linda Leen, Arnis Mednis un citi. Togad Aleksandram Kublinskim piešķirta arī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva par ieguldījumu latviešu mūzikas attīstībā. Par Triju Zvaigžņu Ordeņa kavalieri komponists kļuva nepilnu gadu pirms aiziešanas mūžībā. Aleksandra Kublinska mūža otrā puse bija iestrēgusi Āgenskalna priedēs. Kā smejies, gribētos teikt, ka viņš tajās priedēs bija apmaldījies kā tiešā, tā arī pārnestā nozīmē. Jo raugi, komponistu māja uzcelta Āgenskalna ielā 29, bet tai tieši pretī bija izmitinājusies Rīgā toreiz populārā kafejnīca «Priedes». Sakiet, ko gribat, bet vai mākslinieks, ja nav pabijis bohēmas apskāvienos, var skaitīties mākslinieku cunftei piederīgs? Un dažkārt gadījās, ka vēlīnie apmeklētāji pēc šā priežu krodziņa slēgšanas turpināja dzīrošanu turpat pāri ielai – komponista dzīvoklī, kur Aleksandrs, traucēdams citiem naktsmieru, spēlēja un dziedāja viņiem savus jaunsacerētos gabalus. Pašā centrā, pie Vērmanīša stāv elegantais dendijs – gleznotājs Kārlis Padegs, kas liek allaž atcerēties pirmskara Rīgas bohēmu, krāšņās un skandalozās gleznu izstādes, drudžaino mākslas rosību un sabiedrību šokējošas izdarības. Aleksandra Kublinska laiks ritēja gluži citos ietvaros, citā iekārtā, kurā pat visbrīvākā no mākslām – mūzika, tika stingri uzraudzīta, dozēta un turēta grožos. Tomēr Saša, kā viņu sauca draugi, bija iekšēji pamanījies dzīvot citā – gaišuma, smeldzes un mīlestības aizplīvurotā pasaulē. Nez kāpēc komunisma cēlāju laikmetā jēdziens «sentiments» bija noniecināts līdz grīdai. Bet kas tad īstenībā ir šis nopulgotais sentiments? Tā ir spēja just, bet būt jūtīgam nozīmē – dzīvam būt. Aleksandrs Kublinskis, latviešu mūziķis, bija dzīvs. Un būtu cēli, ja mēs, kas esam dzīvi, godinātu viņu ar māksliniecisku piemiņas zīmi, kurai vispiemērotākā vieta, tā vien šķiet, ir tepat, Āgenskalna priedēs, kur dzīvoja komponists. – – – (dzejnieks Armands Melnalksnis) LTV raidījums Nacionālie dārgumi 100g. kultūras. Komponista Aleksandra Kublinska piemiņai.
|
Publikācija žurnālā “IEVAS STĀSTI”
Vēsturiska iedvesmu ķēde četrās desmitgadēs
Komponista daiļradei veltīts pasākums11.09.2021, Pārdaugavā norisinājās komponista A. Kublinska daiļradei veltītais pasākums, kurš veltīts mākslinieka 85.g. dzimšanasdienai. Žoržs Siksna, Jānis Jakovļevs un citi mūziķi, izpildīja A. Kublinska un citu komponistu pazīstamās melodijas, ar dzejas lasījumiem, atmiņu stāstiem uzstājās dzejniece, dziesmu vārdu autore Dagnija Dreika, savukārt, tēlnieks Ronalds Jaunzems iepazīstināja publiku ar vides objekta ieceri, tika prezentēts mets un pārrunātas nākotnes vīzijas. |
Atmiņu fragmenti par Aleksandru Kublinski no komponista grāmatas “Albatross” Džemma Skulme : ” Nav noslēpums, ka latviešiem ir liela, slavējama vājība uzfranču kultūru. Gan tās nopietno, gan virglo, artistisko, eleganto daļu. Šo pieskārienu esmu saņēmusi arī Aleksandra Kublinska mākslā.” Mikas Novikas (Lietuva) : ”Festivāls “Kauņas pavasaris”. Pēc festivāla koncerta žūrijas dalībniekus aicināja uz picniku Zaļajā kalnā. No augstā kalna pavērās brīnišķīgs skats uz vecpilsētu. Nemunas zilā lenta dalīja pilsētu divās daļās....no tikko atnākušā pavasara un apkārtējā skaistuma satriekts, Aleks apklusa, iegrima pārdomās...Un pēc brīža teica:”Es uzrakstīšu dziesmu !...” Tā dzima slavenā lietuviešu dziesma “Kam atskyrei mus” (Kādēļ šķīri mūs)...” Alnis Zaķis : ”1960. gada 1. jūlijā Rigas orķestra priekšā stājās tikko no armijas demobilizētais, saulē iededzis, ar jaušamu skarbumu sejā, bet smaidošais Saša Kublinskis. Pēc Egīla Švarca aizbraukšanas uz Maskavu viņš tika iecelts par orķestra māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu. Es spēlēju vijoli un alta saksafonu, un varēju tikai apbrīnot 25 – fadīgā Sašas diriģenta un organizatora talantu...” Gunārs Rozenbergs: “...gadījumos, kad mēs nevarējām vienoties par toņkārtu (si diez mažoru vai do mažoru), noskaidrojām to ar gastronomisku līdzekļu palīdzību. Un beigās noskaidrojās tas, ka nekas nav skaidrs....Vispās Saša ir neordināra personība, daudzpusīgs mūziķis, viņš izvēlējies vienīgo pareizo ceļu, pa kuru iet, un kurš ir jau ievedis viņu latviešu mūzikas vēsturē” Boriss Rezņiks: “Krietni pēc pusnakts manā dzīvoklī atskanēja telefona zvans:”Boriss, es uzrakstīju jaunu dziesmu !”. Ar grūtībām sakārtoju domas un sapratu ka ne velti. Tā ansambļa “Eolika” repertuārā radās viena no skaistākām un melodiskākām dziesmām - “Zemeņu lauks”” Arnolds Auziņš: “Aizgājis ciemos pie Aleksandra Āgenskalna ielā, viņš man pa logu rādīja priedes ar nokaltušām galotnēm. Tā veidojās dziesma “Esmu dzimis Āgenskalnā”. Un tā katram sacerējumam sava biogrāfija. \saturiskā ziņā tās ir ļoti dažādas – no alus dzeršanas un mežacūku medīšanas līdz Mātes Latvijas cildinājumam.” |
Atkal nāk 18. novembris un ALEKSANDRI. Pretī Āgenskalna tirgum, kuru Tu mēdzi apmeklēt, tagad ir restorāns “Aleksandrs” – vietējie spriež, ka Tev par godu. Apsveicu – kā vienmēr. Atceros, ka arī padomju laikā svinējām svētkus bez bažām – bija pamats. Vislabāk saglabājusies atmiņā viena reize astoņdesmito beigās, kad Tu spēlēji klavieres un dziedāji līdz četriem no rīta, bet mēs ar Māri Liepu dejojām un dzērām šampanieti, kuru maisījām ar dakšiņām, ko Māris izgatavoja no pudeļu korķu stieplītēm, bet karikatūrists Dainis Breikšs dauzīja pie sienas un sauca, lai taisām Lielo teātri ciet, jo visa māja nevarot gulēt. Nekad neaizmirsīšu, kā lidojām atpakaļ no Maskavas pēc Māra pēdējās izrādes Krasa lomā “Spartakā” - un mūs Rīgas lidostā arestēja, jo lidmašīnas apkalpe bija sapratusi, ka Tu gribi to nolaupīt un izsaukusi policiju. Laimīgā kārtā policisti Tevi pazina un mūs palaida vaļā. Pēc tam Māris nomira, bet Tu apgāzi sveci un gandrīz sadegi ar visu dzīvokli – labi, ka ugunsdzēsēji paspēja laikā. Neko no tā neesmu stāstījusi žurnālistiem - nav bijusi vajadzība pēc lētas popularitātes. Tagad ir, ko atcerēties. Un vēl. Kad Tu no jahtas “Spaniels” klāja iekriti ūdenī, es iemetu tauvu un Tevi izvilku. Žēl, ka no visiem ūdeņiem nevarēju - bet tur, kur Tu esi, arīdzan var kuģot, kā mums patika. To arī novēlu.
Dagnija Dreika
Dagnija Dreika
Fragmenti no Dagnijas Dreikas grāmatas “Izklaide ar laiku”
*
Piezvanīja Aleksandrs Kublinskis un dziedāja telefona klausulē vairāk nekā stundu. Es paguvu ielīst vannā un izkāpt no tās, bet viņš vēl turpināja. Kas iznāca?
Vel sārta gaisma manī klīst-
Salds rožu garums asinīs.
Līdz ceļiem ziedos stāvam mēs,
Par tevi raudu es.
Dej puķēm pāri rozes gars,
Kaut rudens jau, ne pavasars,
Pie loga klauvē vakars vēss,
Par tevi raudu es...
Ak jā, tas atkal ir par Māri.
*
Lūk, viens sēž un lūr pa logu iekšā. Es šo interesēju tādā mērā, ka jau paguvis aptaisīt mana balkona durvis. Uz tā savulaik teica runu sajūsminātajai tautai komponists Aleksandrs Kublinskis. Tagad palikušas tikai margas, pamats zudis.
*
Fragmenti no Dagnijas Dreikas grāmatas “Izklaide ar laiku”
*
Piezvanīja Aleksandrs Kublinskis un dziedāja telefona klausulē vairāk nekā stundu. Es paguvu ielīst vannā un izkāpt no tās, bet viņš vēl turpināja. Kas iznāca?
Vel sārta gaisma manī klīst-
Salds rožu garums asinīs.
Līdz ceļiem ziedos stāvam mēs,
Par tevi raudu es.
Dej puķēm pāri rozes gars,
Kaut rudens jau, ne pavasars,
Pie loga klauvē vakars vēss,
Par tevi raudu es...
Ak jā, tas atkal ir par Māri.
*
Lūk, viens sēž un lūr pa logu iekšā. Es šo interesēju tādā mērā, ka jau paguvis aptaisīt mana balkona durvis. Uz tā savulaik teica runu sajūsminātajai tautai komponists Aleksandrs Kublinskis. Tagad palikušas tikai margas, pamats zudis.
*